Ja mums jāiztēlojas viens kilograms vates un viens kilograms dzelzs, tad izmēru ziņā tie būtu ļoti atšķirīgi. Viens kilograms dzelzs būtu apmēram 5x5x5 centimetrus liels kubs, bet vate – 25x25x25 centimetri. Novietojot tos blakus, atšķirība būtu iespaidīga.

Pat nezinot, kāpēc, mums visiem ir skaidrs, ka kilogramu smags dzelzs gabals, uzkrītot uz kājas, sagādās lielas sāpes. Bet interesanti, kāpēc vate nesāpētu? Pirmkārt, to nosaka spiediens. Dzelzs gabalam visa metāla masa iedarbojas uz apakšējo plakni, kura ir 25 reizes mazāka par vates virsmu. Fizikas likums nosaka – jo lielāks laukums, jo mazāks spiediens. Te salīdzinājumam var minēt piemēru ar augstpapēžu kurpēm un sporta apaviem. Ja tev uz kājas uzkāps ar smailu papēdi, būs daudz sāpīgāk, nekā ja uzmīs ar botu. Ar dzelzi un vati ir tieši tāpat. Vate ir gaisīgs materiāls, kas aizņem daudz vietas. Svars tas pats, taču laukums atšķirīgs, un radītais spiediens mazāks.

Un ir vēl viena atšķirība. Ikvienam krītošam objektam piemīt enerģija. Attiecīgi krītot dzelzs enerģija atbrīvojas uz cilvēka, jo materiāls ir ciets. Tas nozīmē, ka dzelzs klucītis sadursmes brīdī deformēs cilvēka ķermeni, jo pats materiāls nedeformējas un neuzņem trieciena enerģiju uz sevi. Turpretī krītošs vates klucis, saskaroties ar cilvēka ķermeni, sāk saplakt un saspiesties. Liela daļa krišanas enerģijas absorbējas jeb paliek pašā vatē.