Sikspārņu kārtas zinātniskais nosaukums ir “Chiroptera”. Tas radies no grieķu valodas vārdiem, kas nozīmē “spārnotās rokas” (“rokspārņi”). Sikspārņi sastopami visā pasaulē. To sugu skaits ir apmēram 20% no visām zīdītāju sugām.

Izplatīti un pielāgojušies

Kopumā zināmas apmēram 925 sikspārņu sugas, kuras pieder pie sikspārņu kārtas. Sikspārņi dzīvo gan mērenajos, gan tropiskajos apgabalos un tiek iedalīti divās apakškārtās.

Sikspārņu galvai ir dažāda forma un izskats. Galva ir pielāgota, lai varētu vieglāk noķert laupījumu. Kukaiņēdājsikspārņiem ir lielas ausis. Tās sadzird kukaiņu spārnu radīto skaņu. Savukārt pakavdeguņiem ar degunu ir lapveida izaugumi, kas palīdz eholokācijā. Sikspārņiem, kuri pārtiek no putekšņiem, piemēram, augļēdājsikspārņiem, parasti ir pagarināta sejas daļa un ļoti gara mēle.

Lidošanas eksperti

Sikspārņu priekšējām ekstremitātēm  ir ļoti garai pirksti, savukārt pakaļējās ekstremitātes un asti savieno mīksta, elastīga lidplēve, kurā ir daudz asinsvadu. Šo zīdītāju maņas ir pielāgojušās, lai varētu ātri lidot un precīzi medīt krēslā un naktī. Ar krūšu un muguras muskuļiem sikspārņi spārnus var pagriezt un kustināt gan uz augšu un leju, gan uz priekšu un atpakaļ (šajā gadījumā spārnu gali gandrīz skar galvu). Daudzi sikspārņi spēj planēt, lidojumā nevēzējot spārnus un manevrēšanai tikai izmainot spārnu stāvokli. Dažu sugu sikspārņi spēj lidot pat ar 97 km/h ātrumu.

Lidplēve ietver visu spārna skeletu un, stiepjoties gar sāniem, arī pakaļkājas un asti. Spārni noder ne tikai lidošanai (atgrūžoties gaisā ar tiem līdzīgi kā ar airiem ūdenī), bet arī pastāvīgas ķermeņa temperatūras saglabāšanai. Kukaiņēdāji sikspārņi spārnus izmanto arī medījuma satveršanai.

Sikspārņu spārnus veido plāna āda, kas ir nostiepta starp pirkstiem, ķermeni un kājām.

Radars palīdz medībās

Sikspārņi lido naktī un, lai orientētos, izmanto līdzīgu principu, kāds ir sonāru vai radaru darbības pamatā. To sauc par eholokācijas spēju, kas piemīt teju visiem sikspārņiem. Ar balseni sikspārņi raida cilvēka ausij nedzirdamus (ap 80 kHz) ultraskaņas signālus caur muti un degunu, kas atbalsojas no priekšā esošā objekta. Lidojot tie izdod klikšķu sēriju un uztver atbalsi, kas atstarojas no priekšā esošā objekta vai medījuma. Atbalss tiek noraidīta uz smadzenēm, kurās veidojas skaņas attēls. Saņemot atpakaļ nākošo signālu, sikspārņi atkarībā no tā pienākšanas ātruma un intensitātes nosaka, cik tuvu objekts vai medījums atrodas. Pietuvojoties medījumam, signālu skaits palielinās. Šādi tiek noteikta objekta atrašanās vieta, tā lieluma un, ja tas kustas, arī ātrums.

Augļēdājsikspārņi tumsā lido un atrod barību, liekot lietā aso redzi.

Savādā snauda

Vairākums sikspārņu naktī barojas, bet pa dienu guļ. Augļēdājsikspārņi guļ kokos, bet daudzu sugu kukaiņēdājsikspārņi mitinās alās, pagrabos, klinšu plaisās, koku dobumos, ēku sienu spraugās un māju bēniņos. Viņi mazgājas un kopj sevi, turoties ar vienu kāju, bet otru izmantojot kā ķemmi. Sikspārņu apmešanās vietā ir noteikts temperatūras un mitruma režīms.

Daļa sikspārņu dodas ziemas guļā, atrodot paslēptuves alās, pagrabos vai citās tumšās vietās. Guļot viņi karājas ar galvu uz leju. Lai gan sikspārņi ir siltasiņu dzīvnieki, ziemas guļas laikā tiem ievērojami pazeminās ķermeņa temperatūra un palēninās vielmaiņa. Tas ļauj pārciest aukstumu un vairākus mēnešus izturēt bez ēšanas.

Ēdienkartē arī asinis

Sikspārņi uzturā lieto kukaiņus un augļus, reizēm arī pārtiek no ziedputekšņiem, zivīm, sīkiem zīdītājiem. Tāpat daži sikspārņi sūc asinis, piemēram, vampīrsikspārnis jeb asinssūcējsikspārnis, kas pārtiek tikai no zirgu un liellopu asinīm. Naktī sikspārnis pamet savu slēptuvi, lai atrastu aizmigušu dzīvnieku. Ar asajiem priekšzobiem viņš viegli pārkož tā ādu. Upuris kodienu nejūt, jo sikspārņa siekalas satur anestezējošu vielu, kā arī fermentu, kas kavē asiņu sarecēšanu. Asinis sikspārnis sūc ar mēli, kas kopā ar augšlūpu izveido caurulīti. Šādi sikspārņi dzīvo tropiskajos un subtropiskajos mežos, mērenā klimata mežos un krūmājos, arī tuksnešos. To izplatība novērojama Meksikā, Argentīnas ziemeļos, Čīles centrālajā daļā, Urugvajā, Margaritas un Trinidādas salās.

Medī atšķirīgi

Lielākā daļa sikspārņu pārtiek no kukaiņiem, taču dažu sugu sikspārņi, piemēram, māņvampīri, ir gaļēdāji. Viņu medījums ir sīki zīdītāji, putni, ķirzakas, vardes un pat citi sikspārņi. Māņvampīri medī naktī. Viņi klusi lidinās tuvu zemei, veikli izvairoties no kokiem un pameža augāja. Ieraugot medījumu, māņvampīrs metas lejā, noķer to un nogalina, iekožot galvā vai kaklā. Pēc tam sikspārnis, sēžot uz nomedītā dzīvnieka, to notiesā. Atšķirībā no citiem sikspārņiem gaļēdājsikspārņi medījumu atrod, izmantojot gan redzi, gan eholokāciju.

Ir arī zivjēdājsikspārņi jeb buldogsikspārņi, kas ezeros un upēs ķer ūdens virsmai tuvumā esošās zivis. Šiem sikspārņiem ir garas kājas, lielas pēdas un gari, plakani kāju pirksti ar asiem nagiem. Lidojot tie iegremdē ūdenī kājas, satver ar tām zivi un ātri paceļ pie mutes, lai saķertu ar zobiem. Sikspārņi zivi aiznes uz savu mājokli vai arī apēd lidojuma laikā.

Vairošanās

Lielākā daļa sikspārņu vairojas vienreiz gadā. Parasti mātītei piedzimst viens mazulis. Daudzu sugu sikspārņu mātītes pirms dzemdībām sapulcējas vienkopus, izveidojot lielas augļkolonijas. Dodoties meklēt barību, mātes atstāj mazuļus, kas saspiežas cieši kopā. Kad viņas atgriežas, katrs mazulis raida signālus, kas ļauj mātei sameklēt savu mazuli pārējo barā.