Istabas augi nav nekāda retā parādība teju katrās mājās. Taču kā gan cilvēki izdomāja, ka skaistiem ziediem jāļauj augt ne tikai brīvā dabā, bet arī podiņos telpās?

Puķes mājās audzētas jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Arheologi atraduši senās Ēģiptes mākslas darbus, kuros attēloti vāzēs un dažādos traukos sastādīti istabas augi. Arī senie grieķi un romieši mīlēja augus, un bieži vien viņu māju iekšpagalmos tika audzētas istabas puķes podos. 15. gs., kad eiropieši atklāja Jauno kontinentu jeb Ameriku, tika iepazītas aizvien jaunas augu šķirnes. Jūrasbraucēji atgriezās mājās ar eksotiskiem augiem, kurus dāvāja savu zemju valdniekiem. Tā kā dienvidu augi mīl siltumu, Eiropā sāka būvēt īpašas stikla mājas, ko sauca par oranžērijām. Tajās audzēja, piemēram, palmas un citrusus. Mūsdienās šādas būves saucam par siltumnīcām un ziemas dārziem.
Istabas augi īpaši populāri kļuva Anglijas karalienes Viktorijas laikā (1837–1901). To audzēšana kļuva par ļoti iecienītu hobiju. Šajā laikā Eiropā ienāca jasmīni, palmas, mājas svētības, papardes. Dažādos laikos populāri kļuva citi augi. Pagājušā gadsimta 50.–60. gados modē bija nokarenie augi, 70. gados vai katru darbavietu greznoja gumijkoks, bet kopš 90. gadiem mājās iecienītas orhidejas.

Augi senatnīgās vāzēs greznoja gan mājas, gan iekšpagalmus.
Tieši silto zemju augu audzēšanai Eiropā tika izgudrotas būves no stikla